Čukstus:

Vai tu dzirdi

        lietu kanāla ūdenī

Vai tu dzirdi

        lapas kritienu rudenī

Vai tu dzirdi

        spārna kustību debesīs

Vai tu dzirdi

        laiku starp sekundēm pulkstenī

Vai tu esi

        jūrai klusiņām žūžojis līdz

Vai tu esi

        pērkonu šņukstošu pieķēris

Klaidoņa nakts

pilsētas torņi un kupoli klaidoņus nepanes

ta nē ne jau pilsēta sevī klaidoņus nes

ta nē klaidonis sevī pilsētu nes

pilsētu sevī

uz tā arī turas

viss tumšzilais debesu jums

kas zvaigznes nes sevī

un zvaigznājus

pār pilsētu melno

ko sevī

klaidonis nes

 Ziemas dziesma

Ziemas ziedonis putina sniegpārslu gultu

Mēness caur plaukstām un gaistošas zvēru ēnas

Kā es reiz tvēru sveču vai skatienu bultiņas

Kā es tad glabāju aizmirsto sirdspukstu vēdas

Kā arī nopinu zaļzaļu niedrāju burvību

Zirgiem un gulbjiem kas vējam no rokas ēda

Tā būs neļauties svešu skatienu bariem

Tā būs samaisīt pēdas un visādus rēķinus skaidrus

Tā lūk rūdījās tērauds tā slēpās plašumos vaļi

Kamēr klusu zem zvaigznēm kupenās krauklīti aizrok

Pirkstgaliem mostoties velkot pār mulsajiem stariem

Kādam gan brīnumam šajā ziedonī ļaušos

Viena traka leduspuķe

Un pēkšņi atvērās logi un saule, un gaiss,

un es sāku ELPOT– – –

– Cik starojoša ir dzīve...

– Cik burvīgi mirgojošs klusums!

Vairs nevajadzēja, lai kāds

kaut ko dod un vīties

gar stiklu lokani, bet es atraisījos

un devu PATI, cik

gribēju, un, ja nekas

nepagadījās cits, es vienkārši

metu pa labi, pa kreisi, un logos, un

saujām, un saujām saulainu smieklu,

es biju kā runcis martā vai reibonī nezin

no kā, vien ar to atšķirību, ka tā bija

GAISMA, kas plešas

un AKA,

kas tīrāka top, ja tur

ņem un svaidās kā traka.

Es ESMU traka... Es esmu TRAKA!

Tad nu tāds ir šis ziedonis, kuru

man draudēja piešķirt! Un,

ja kāds vēl tā prot, – tad

– LAI KŪST!

***

Mani skūpsti rīta miglā dejo dzērvju sejās

Ceriņos aiz loga rudenīgi brūnē

Nobriedušās lapukrāsās dimdina pret zemi

Lētās lūpukrāsās nodejo uz ielām

Svešos bērnos skanīgi un pārgalvīgi smejas

Veļas striķos žūžo knaģos kuģos kuras

Aizaug nātrēm ziedlapiņās pārlido un vējo

Sevī naivi vēlu pumpurojas sulās

Pavasari plauktgribošas maigās brūces

Piedauzīgi dumjie manī plūstot

Plāksteri kas meklē pretī lūpas

Mīlestība

to izauklē klusums uz rokām

to iznēsā pelēka burzma

bruģa rasā mazgājot putekļus debesu vaigā

piekliedz dzimstot un 

saprotot labāk kā steidzīgos smieklus

prasi vai neprasi

slēpjas un atklājas pati

salda kā maizes garša pēc gavēņa

viegli kā ceļš ko nemanot elpo ik brīd

Mēness starp mums

Atveru tev savas rētas

Paceļas dvēseles čuksts

Tavu brīvību ilgojos svētīt

Tavu delnu pār savējo just

Vienā mirklī kā likteni atklāju

Tavas ir vilcēna acis

Viens otrā cik esam tik atstājam

Vientuļas pilnmēness naktis

Cik paši sev vairāmies atzīties

Tik spokaini nojauta zin

Mēs saplūstam mūžības sapīti

Vēl debesis tālāk mūs tin

Vēl nodevīgs vārds nav pasacīts

Vēl spelgoņa jāizcīna

Taču skatienu zibšņiem būs jānotic

Tu zini cik vilks to var zināt

*

 izbāztās vaboļu dzirksteles

 uzdurtie tropu taureņi

 nekad nebūtu jautusi

 krāsaino brīvību pasaulē

“ak nu re mīļā cik glīti

 šeit viss tik neuzkrītošs’’

 ar savādu morāli piedzīts

 pie sienas vēl viens tauriņš

Rudens vīzija

Vējainu dienu rudenīgs mirdzums

apskalo mūs no cerību krasta.

Cauri lapotnei saule mūs svin un

Brīnās, cik esam vēl neatrasti.

Lapas zilgano asfaltu švīkstinā

tad, kad koki atvadas čukst;

svētītais brīdis, kad rimstošās dzīslās

jaunu pumpuru nojauta pukst.

Mini: neatradīs vai atradīs

mūs reiz šaubīgo dienu tvaiks.

Atradīs, sakļaus un dzīvībai svētīs šis

pāri laikam paceļošs laiks.

*

Neviens nespēj apzināties

dzīvības slepenās uzvaras.

Var tikai jautāt ar

āmuru akmenī,

vai smelt ar

sirdi sirdī.

Izdzīvo stiprākais    

Kas trausls kā niedre –

                  lai lūst!

Neies te auklēties.

                  Lai izmirst!

Lai sarkst tizlie un vājie;

lai nobāl pusdzīvie, slimie;

                  lai izput nabagi,

                  izmirst vecīši;

lai iet bojā romantiķi,

sentimentālie, līdzjūtīgie,

                 uzticīgie un gaidošie!

Lai kaunas par trauslumu sevī;

                 lai nejauc gaisu:

                 lai mācās kost!

Lai nepiemin saudzību;

lai aizmirst, ka sargās vai

                 dziedēs!

                 Te nav ko ziedēt!

Te neviens nevar gaidīt uz

                 žēlastību.

Te jāmācās cīņa

                vai jābauda

                visas pasaules nievas.

Te vairs nedzīvo Ievas –

                Ādamu sievas.

Te ir viss, ko vēlējāties.    

Nāras dziesma  I

vai tad tu nezini nāras

pēc dabas draiskās un glāsmainās

paisumā bēgumā

mute kad vienīgā plaisa

starp divām bākām

vai tad tu nezini klusums ir vienīgā brūce

kamēr tu princi mans pūlies minēt no lūpām

mīla ir vienīgais lāsts

kamēr neveras ziedi

mēģini minēt

pirms jūra mūs atpakaļ sviedīs

mīļais mīļotais klausies

klusums nav lētums

tas ir klusums pirms ausmas

klusums pirms vētras

***

Te metas logā paklīdušās saules

Te metas sirds pa muti ārā barā

Un metas greizi neticīgo kauli

Bet metas mārīte uz zaļas klusas skaras

Te metas viļņos plēsonīga zivs

Te metas cerība pret biezu drošu sienu

Te metas bail te metas bail 

Bet runcim metas blusas sausās karstās dienās

Bet metas avotā stars ugunīgi gailot

Bet metas avotā stars ugunīgi gailot

Meridiānu meklēt 

Paklusām tālāk dudina flautiņas

Rindas uz locīta baltuma spārniem

Papīra lidenītes kabatā tinas un čaukstina

Ai kā virs pilsētas melnajā tajā derētu trāpīt

Ielocēs iekļaujas veltīgo dienu kailums un kauns

Lai! Labāk atdurties kļūdoties vēl vēl un lāpīties

Kaut kur jau sūtība – satrakoties un ļauties

Varbūt ka atrod meklēto saistvielu ilgajā garajā burzmā

Nu tad lai plivinās atkal un atkal panaivās šautriņas

Skaidri redzams cik vilinot mirkļi mūs māna

Cik dzīve mūs debesīm zinīgi nokasa

Visgarām atstājot vaļējus spārnus

Nonākšana

tur tālu un netverami kā aizvirmo šoseja

un tad tā beidzas

tas ir vēl tālāk kā izbeidzas visas gumijas riepas

noraujot zoles sajūtot zemi un zāli

bez kādas steigas

lēnāk vēl sūnājā nolīstot ieslīdot brūklenājā

vēl tālāk tad lēnāk un zemāk kur

čukstus mājieniem kaili kā tikko piedzimušiem

sulas sāk dziedāt putekļa mirdzumā tieši

tik tālu līdz tu un tevī sāk dzirdēt

 Sinoptika (nepārtraucot klusumu)

labrīt – sveicinu sētnieka suni

augstāk plakstiņus nepaceļot

bet nē

tur augšā vēl 

zvaigznes – tik agrs ir rīts

līdz pieturai izaug

piņģerots nojausmas gaismas

un miglas nav bijis

un rasas nav

nu vienreiz rīts ir tik tukšs

meklēju zālē taustot

nē ne lāses

tātad pirmā kritīs no debess

un gaisma bliezīs pēc tam

un skūpsts

vēl lūpu krociņās dus

 Sazarošanās

Te palieku uz kādas nots

Varbūt es biju pusprecēta

Un tā skrien kumeļš nesedlots

Un lai jau zeme neecēta

Man pagaist miglā zemes čalas

Man matos vienmēr zvaigžņu vējš

Zem manis nodevīgas alas

Jau pašu serdi ķirmis plēš

Lai paliek draugu raibais loks

Un straujā telpa zara galā

Lai mana elpa vecais koks

Nekur nekas bet nesadalāms

Piektais gadalaiks 

cenšoties aizmirst nekad vairs neaizmirstamo ziemu

izbraucot plašajās kūstoša kristala peļķēs

kaut kur tepatās iegrābties ierakties iznirt

trūdošu lapu skavās ziedlapiņās saslaucītās gar ietvēm

ak tavu debesu laipnību ļaužu lepnību līdzjūtību

izlikšos izlikšos jā ak ka neatceros

pat slimīgi spiedzot mums sejā

kamēr tu atcerēsies jā atcerēsies

visa tā mēnessirgstošo ētera

visa ko bīstamies melni un maziņi

visa tā zaimotā vārdā

tikpat skaisti kā pāži

raidot ētiskus tekstus

pēc rakstiem pēc etiķetes

pēc korķa kas netur vairs vecajā raugā

draudīgi kristalizējoties atpakaļ

ziemeļu vēsajā režģī bet nekad

nekad neizturēt šo dzīvības elpu uz pieres

*

Parauj aiz nabas saites

Kā dušu mani aiz kloķa.

Nav jaukākas kaites

Un ļaunākas nodarbošanās.

Pasauc uz zaļa sapņa

Kā uz paplātes šķiņķi!

Varbūt, ka nesapratīšu

Un neņemšu pretī riņķi.

Pamāj pie piloša loga

Kā uz iekšā laišanu!

Nav jau tik augsti tie žogi,

Nemaz tik ļauna tā ragana!

 *

sliežu putekļu terors uz spraišļiem

uz pārrunām aicina

atbildību neuzņemos

*

orķestri, orķesterīši

viens pakaļ otram

līdz kādai saskaņai šķīstai

filigrānai

un pēkšņi

nerēķināmai

i zvirbulēns spurainā rītā

kaut ko tik ļoti ņerkšķina

tagad varētu rakstīt

skaistāk vai sarežģītāk

bet ilgojos

tādas līnijas (tīrāka gaisa)

kamā skatoties

vēlētos piedzimt vai mirt

vissviens

lai tikai mostoties būtu jēga

sabumsīties ar viņiem

***

ar dzirdīgu vēlīgu redzokļu zilgmi

ik soli dziļāk un ilgotāk nākam

mēs plūstam ar liegu un kustīgu vilkmi

kur rotājot saskan pa skatam pa vārdam

mēs celsim to pretī mēs būsim bez viltus

tik dārgu šo plūdumu nesīsim sevī

cik atpakaļ raugoties tuksneša smiltis

cik stipri un tieši cik maigi un devīgi

 Dubultsapnis ziemas vidū

        Pļava sasapņojusies, ka ir debess.

        Visas puķes ir eiforijā:

        kā mākoņi – vīgriezes cēli stūrē pa virsu;

gundegas orbītās – veselām sauļu saujām;

naivos bruncīšos margrietiņas defilē;

arī āboliņš kopīgā masu psihozē.

        Pat kukaiņi tic, ka ir dievgosniņas,

        kamēr naktis tik siltas un

        dienā karstums kāpj galvā.

Varbūt pļavai, pašai to neapjēdzot,

ir kāda netieša taisnība.

Tikai smildziņas vienmēr šaujas

savu bultiņu jautājumos –

lai ticētu pašpietiekamībai, pārāk vājas.

        Man arī pa virsu vien nepietiek;

        ar sevi vien nepietiek –

        sviežu smilgu sauju pret debesīm,

        izlūdzos – satikties te, uz zemes

        un justies kā debesu daļa.

 Neizdevusies atriebība pavasarim

ak tu, kas saukts, kas lūgts, kas aicināts!

ak tu, ko neizbēgt, kas nāc!

ak tu, kas kausē un kas palos krāc!

ak tu, kas pumpurus, kas ziedus sāc!

ak tu, kas saules glāsts,

kas saules dzelts,

kas elpa –

– es tevis negaidu!

– es tevis vairāk nepazīstu!

– es redzēt tevis negribu!

– es... turēšos tev pretī!

... ja spēka būs –

...man labāk ledū –

– es...

sviedīšu tev... sejā

– ziedus!...

Mesija

Miera mīlestības zīmi

Sniedzot tur, kur viss tik svešs,

Tumsai gaismu nesot pretī,

Atplaukst senais ēnu mežs.

Lūk Tu nāc ar sauli plaukstā

Šajos drūmos mijkrēšļos,

Manās drēgnās mākoņlauskās

Rīta rasu apvārdot.

Krēslas autos tītās lejas

Savas ziedu rokas stieps

Tev, kas gaismu izauklējis,

To pret ledusvalsti triec.

Mežs

mežs?

saki – miegains?

saki – tukšs?

pag! jel nesteidzini!

kuš!

lēni, lēni mežā jāiet

slepen noslēpumu satikt.

klusi (neapsūdzot) gaidīt,

klusi (nepieprasot) zināt,

ka reiz iznāks redzeslokā

karstām acīm, biklām trīsām

asins atklātību atklāt

sirdij pazīstamā glāstā.

izplosīties arī vajag –

ja būs iemesls, tad kaukšu, bet:

smalki, smalki pļavā dzirdēt

nepiespiesto vēja dziesmu.

trausli, trausli Dievu redzēt

tur, kur nedrīkst

kroplos piesmiet.

te nav

dzīvais apmaldījies.

te nav izmirusi zeme.

tikai jāsagaida mirklis.

tikai jāprot gribēt vēju.

***

magones mirklis

mūžīgais vējš

kur magone ir

tur ir vējš

 ***

Skan kalnā

vai dvēselē melnā

vai baltā…

Tik melnā,

ka nenogurs mūžam

ilgoties baltā

un jautās,

kur meklēt.

Skrien tavs prāts cauri vējam

un plīvošām liepu skropstām;

virs ziedošu pļavu putām;

starp debesīm, zemi meklē

bezgala ātrumā lēnā

dusu pie Dieva kājām.

Saruna pie lūša krātiņa brīvdabas parkā

Resni kaķi - tu teici -

Kā dzīvsudrabs veļas -

Tu teici.

Mēs viņu atradām

Valdnieka krēslā

(aiz žoga)

Un Latvija jumtos -

tu teici -

un parkos un mūsu saknēs

šīs zvaigznes.

 (Es ticu,

jo ticu ka tev ir sirds,

un būtībā tādu

tik pat kā nav)

Bet es esmu iecelta

parkos par ruksi.

Jā,

es tikai iecelta

(un cirkā) par ruksi,

kā dzīvsudrabs veļos

un veļos...

To tu nevarēji zināt.

***

izplēsties cauri

ikdienas pelēkam režģim

uzzināt vārdus kas dzīvi vēl neuzrakstīti

un čukstēt tad čukstēt

ar vēja ātruma spārniem

maigumu kopā ar debesīm sakļaujot sevī

sakļaujot sevī

un nostiepjot skrandainos spārnus

skrandainos spārnus

skrējiena izpluinītos

 *

 rītausma atspērās naktī

 pulkstenī brakšķēja atsperes

 dumpojas cisumaiss izrādās dzīvs vēl

Burvīgi (vasarā rakstīts dzejolis)

sniegs ir uzsnidzis svaigs...

nāc, šis ir labākais laiks!

pār kupenām, koku galiem

pāri pacelties varam.

aizskriesim pāri visam,

un tas būs gluži bez riska:

nupat savai slotai es lieku

krutāko ziemas riepu!

Gliemeži ar mums

palieciet akvārijos
ja kas
palieciet digitālijās
lāpstiņas izkadrētas
sakumpušajos ekrānos
ai palieciet palieciet palieciet
pārējo pamazām slīcināt vīnā
neizdzīvotās elpas iztrūkums
gliemeži paši izmirst
tos neaiztieciet ai neaiztieciet
ja zibeņu trūkst
ja zibeņu trūkst
ja zibeņu trūkst
mums

*kādam vienmēr visi būs tikai visi

 Pali

 vēl karsti izkaltas izbēg

 vieglās vīziju līknes

 dvēseļu krampju gūsta

 tavus krakšķus mākoņiem nest

 krīt no debesīm putni

 saplūst ar pēdējo sniegu

 burbuļu sastrēgums biedē kraukļus

Balts

atkal jau aizsnieg acis

aizaug ceļi uz visām pusēm

paliek viens augšup

paliek elpa drauga plaukstās

mazliet saskumusi

 Piedraudēji taurenim ar karstu tēju

 Nerakstu

 viegli rakstās viss

 parakstos taurenis

 tu smagi strādā

 dusmo svīsti raksti raksti raksti

 bet nav kur parakstīties

 tu nīsti taureņus

 ar karstu melnu tēju

 draudi

 (labprāt iebarotu indi)

 nu ja

 un tā tu piedraudēji

 bet šis

 šis

 izdzer tavu tēju

 noplivina vēl nez kādu deju

 parakstās un smejas

 Sēnes pusčukstus ambīcijas

 Manai cepurītei ir neskarta baltuma lapiņas, uz kurām lūdzu nerakstīt

 neķītrības, nepierakstīt ikdienas iepirkumus, neizrakstīt indi, neparakstīt 

 spriedumus un recenzijas, uz aizdomu pamata nepierakstīt trūkumus un

 visādus citādus lāstus;

 baiļu iespaidā smadzeņu krokās kā ar cirvi ierakstījusies nevarēšana lai

 neskar manu lapiņu spārnojumu, kurā maigi atblāzmo mežmalu rasas 

 skaidrais klusums un planētu bezvārda mīla.

 Piens

 tumsā ieplūstu bīstama būšu

 apdraudot badīgās autoriepas

 var jau gulēt, skaitīt ceļmalā oļus

 smilts sakūst galvā, veidojot iesārtu lavu

 stikla siena arī ugns bērns ira

 satiekas visas četras, kur zied no nevienas

 vadu tīklojums lodā zaimodams lēnīgos kokus

 kamēr tie bija vēl bērni trausli neveiklām rokām, un

 trula, jā, trula ir atsacīšanās ticēt

 apskaldīts cilvēks aizgāja atpakaļ pienā

 atceros, atceros, sāpēja netīrais vēders

 uz palodzes vilina čiekuri atstātie mums

Pasaule ir saules apspīdēta bojāeja

noraudājies mēness atkārto iemācīto spozmi

saule agoniski inertā ciklā ievēro likumības

drudžaina zeme rauj stīpojumu pamazām pušu

kaut kur neziņas viedums un maldi

uztur, eļļo un neļauj sabrukt

līdz šim neticot, ka pietiks spēka

skaidri atvērtām acīm ejot no sevis

spārnu pārnesienos

uzturēt pumpuru pulsu

ka mūžīgi mīlēt izdrāzto pasauli

vienalga kādās sūdainās asins krāsās

nest panest uz lūpām uz mēmajām lūpām

cerēt visas neiespējamās gaismas

iespēju tajā kas pār

nē

*

pārāk plata tev saneses iespējamība,

pārāk stāvi uz robežām sevī neganti brīvi,

kad šaubies, –  mums pamati nelāgi grīļīgi trīs.

kurus raušam zem sevis aizmūžus vismaz trīs.

pārāk tieši tu ieskaties šaurības dubļos

pārāk kailu tu sevi pret skatieniem triec

kritiens un sauciens ilgi vēl atbalso mūsos

dzīvības ilgas no tevis kā mēris kad lien

Pamēģini!

Mēģini iejusties puķes ādā!

Nav divu domu – arī puķe strādā:

Vesela fabrika puķei zem ādas,

No malas lai šķiet – bez piepūles kādas.

Un mēģini iejusties zemāk par zāli!

Tu domā – tā nesajūt tāli?

Kas paliek pa nakti zem zvaigžņu klāja,

Kad visi, it visi sabēg pa mājām?

Un koki, šie īstenie debesu balsti –

Kas saprot šo klusumam ļāvīgo valsti?

Un vēji kad iespēlē vakara flautu,

Tu arī kā koki ērģelēt ļautos.

Klupušiem eņģeļiem

Priekškars nav kritis

Taustāmies tumsas žilbuši

Cits caur citu

Priekškars nav plīsis

Klupušos eņģeļus žēlojot

Gaisma skauj identitātes īkstis

Priekškars ir pušu

Pa labi tumsa krīt, pa kreisi gaisma

Krīt krūtīs krēsla

*

feju tīmekļos satiktais smaids

rasas pilieni zīdainā kleitiņā

augstu – pirkstgalos domas un laiks

aizmirsies, nobijies, nu tevi nepanāks

aizmirsies, ietinies rožainās lietiņās

nu tevi nodziedās mušas un laiks

nu tevi aiznesīs rasā vai kleitiņā

feju tīmekļos atgriežas smaids

 kultūraugi

brīvībā nepalaists ziemeļvējš ārdās pa siltumnīcām. kaktusi lielām un lēnām acīm pārklājas ledus kārtām un piemin dzimtenes salīdzinoši saudzīgo svelmi, kuru nepazīst šīs civilizācijas ielās.

Sapnī

 Sapņi - kaut kas starp debesīm, mani, zemi, elli. Arī tie, ko sapņo ar 

 vaļējām acīm; arī tie, ko sirds vēl nav paspējusi izprast; murgi un 

 pavisam mierīga šņākuļošana, kuras laikā cilvēkā notiek daudz 

 noslēpumainu garīgu un fizisku procesu. Teksts tapis pēc Sanitas 

 Strūves aicinājuma vairākiem dzejniekiem vienlaicīgi turpināt vienu 

 frāzi:

 lēnām riju savus sapņu nažus.

 Sapnī

 tur es biju

 kad vēl biju bēbis

 savu māti vājo auklēdama

 arī biju

 taisīdamās gudra

 visu lieko sarētojot projām

 tur reiz noķer

 kukluksklana linča

 spēlējas starp rītausmām da'Vinči

 acīm ciet

 var redzēt tik daudz tiltu

 avotos un alās sarkansiltās

 tur kur nemij

 dvēseles pret āžiem

 lēnām riju savus sapņu nažus

 Viņš

 viņš kaut kā plivinās, plivinās, atmiņā cilādams apēstos pīšļus un  

 putekļus
 pēkšņi ietriepj nez kā pikējot pāršķelto domu ar bekgroundiem
 kūstot vaska spalvām un galvām, kas ripo
 maksājot pīšļu un putekļu vietā lipīgo halvu pret rietu
 Ikara cenu

 Pū

ak pūkšķīgā mīlestība pūk lūpainā pērļoti puķainā pūderī pienenēm pavasarī pilnas actiņas putekšņu kad mūsu pūkainiem brāļiem prātīgāk būtu kā būtu pretrunu sprūdienā mīlīgiem pūkšķiem rūpīgi izgriezt pūkainās oliņas prātīgs iestātos miers un līganā labklājībā pusaudžu pūtītes nemestos tostarp pūkustarp pū pū pū pū

  Terapija   

 Ceilonā citronu rāva un plēsa;

 Vēl gluži zaļu krāva un nesa

 Kopā ar brālīšiem tapsētās kastēs.

 Nogatavoties? Gan jau vēl paspēs!

 Citronam čukurā palika caurums –

 Dvēseles rēta, bērnības trauma.

 Līksmi uz cauruma citronu spraužam:

 Man tā suliņ’, tev – gaļa un kauliņi!

Lūgums  

pūš skursteņi sapņainu elpu

atmostas krāsnis

mirst malka

putni kāšos salīp ap mākoņu gaitu

atraksti haiku

 Nez kur ganies?

 Tikai sapņos.